Mēs ar sievu nopirkām šo māju par cenu, ko varēja nosaukt tikai par smieklīgu. Veca, bet stipra guļbūve, aizaugušais ābeļu dārzs un hektārs zemes klāt — mazā ciematiņā, kur pat pārvietojamā veikala automašīna brauca reizi nedēļā
Mums — pilsētas nogurušajiem — tas bija kā paradīze. Vienīgais, kas mulsināja, bija aka. Tā stāvēja tieši pagalma vidū, salikta no samākslotiem akmeņiem, ar smagu ozola vārtiņu un slīpu jumtiņu. Nekustamo īpašumu aģents, steigšus parakstot papīrus, piemeta, ka no tās akas sen neviens neizmanto ūdeni, esot vienkāršāk urbt jaunu aku. Toreiz mēs tam nepievērām uzmanību.
Pirmais mēnesis bija idille. Mēs iekārtojām māju un izbaudījām klusumu. Un tad, vienā augusta naktī, es to pirmo reizi dzirdēju. Tas bija kluss, pārtraukts troksnis, līdzīgs smilkstēšanai. Tas nāca no pagalma. Es domāju — putns vai kāds zvēriņš. Bet skaņa atkārtojās monotonā, nomācošā regularitātē: kluss šņuksts, pauze, un atkal. Es piegāju pie loga. Dārzs bija tukšs, un tikai akas melna iedobe izcēlās uz rīta rasa mitrās zāles fona. Skaņa nāca no turienes.
— Tu dzirdi? — svilpdama no tumsas guļamistabā sacīja Annija. Viņa arī negulēja.
— Dzirdu, — atbildēju. — Droši vien ūdens šahtā tā burbuļo. Vai vējš guļbūvē čab.
Bet es pats neticēju saviem vārdiem. Skaņa bija pārāk… dzīvīga. Tā līdzinājās sievietes šņukstēšanai, kas mēģina to darīt pēc iespējas klusāk, lai neviens nedzirdētu.
Savā lauku mājā ielaidu klaidoni pārnakšņot, no rīta par to jau zināja visi kaimiņi
Katru nakti
Kopš tā laika tas sāka atkārtoties katru nakti. Klusa, apspiesta skaņa no akas tumsas. Mēs pārstājām gulēt. Dienā viss bija kārtībā — saule, putni, darbs. Bet tiklīdz sāka krākties tumsa, manī sāka kāpt lipīgs, auksts vilnis, gaidot šo skaņu. Annija izskatījās nosalusi, kļuva nervoza. Es mēģināju atrast loģisku skaidrojumu: nolaidu virvi ar lukturi, apskatīju, bet neatradu neko, kas varētu radīt tādu skaņu.
Pēc pāris nedēļām, neizturēdams, es aizgāju pie vienīgās mūsu kaimiņienes, vecās kundzes Astrīdas, kas dzīvoja ciema otrā galā. Viņa klusēdama mani uzklausīja, skatoties kaut kur tālumā.
— Nu jā, — bez pārsteiguma izteica viņa. — Pamodies. Badā, laikam.
— Kas pamodies? Ko tas nozīmē?
— Aka ta veca ir. Mūsu vectēvi to rakuši. Viņa atceras daudz ko. Īpaši meiteni atceras. Gadījās, ka kura aizgāja no nelaimīgas mīlestības, nāk pie tās. Bet viņa klausās, klausās, un paņem šņukstus kopā ar skumjām. Un dažreiz… paņem arī meiteni.
Viņa nokrustījās.
— Pēdējā bija Nelda, mūsu pastniece. Aptuveni pirms desmit gadiem. Aizgāja uz savu lauciņu un pazuda. Meklēja, meklēja… it kā ūdenī ielēkusi. Jūs, dārgais, nelieniet tur iekšā. Nebaidiet to kas tur iekšā.
Ziemas sēja: ko stādīt novembrī, lai iegūtu agru pavasara ražu
Tā vairs nevar
Viņas vārdi tikai pastiprināja manu apņēmību. Mēs nevarējām tā dzīvot. Mēs nevarējām pārdot māju, ieliekot tur visus mūsu krātos līdzekļus. Vajadzēja izbeigt to reizi par visām reizēm. Lēmums bija viens: izžāvēt aku. Iztīrīt līdz pašai apakšai un saprast, kas ir iemesls.
Mēs iznomājām jaudīgu drenāžas sūkni. Sestdienas rītā es iemetu smago šļūteni melnajā ūdenī, un aparāts dūca, neapmierināts, izspiežot uz zāles dubļainu plūsmu. Ūdens gāja lēni. Gredzens pa gredzenam, caurspīdīgi samircis guļbūves apvalks atsedza savas tumšās, slidīgās sienas. Annija stāvēja blakus, ieķērusies man piedurknē.
Pēc trim stundām sūknis noslāpa, izspiesta pēdējā porcija netīrās šķidrās masas. Ūdens beidzās. Es paņēmu jaudīgu lukturi un izgaismoju lejā. Apakšā bija biezs melnu dūņu slānis. Un no šīm dūņām, it kā rītausmas briesmīgas aļģes. Garas, sapinušās šķipsnas. Daudz šķipsnu. Gaišas, tumšas, rūsganas, sirmas… Tās sapīties, veidojot blīvu, viļņojošu paklāju, kas klāja visu akas apakšu. Tās bija cilvēku smalkās matu šķipsnas. Tās bija tik daudz, ka likās — tur, desmit metru dziļumā, guļ kāda neiedomājama gigants.
Tā nebija vienkārši biedējoša atklāsme. Tas bija kaut kas neiespējams, pretēji dabiskiem likumiem. Mati taču nevarētu tā saglabāties ūdenī. Un no kurienes tos tik daudz? Tajā pašā dienā mēs izsaucām inspektoru. Ieradās inspektors ar diviem palīgiem. Viņi ilgi skatījās lejā, šūpoja galvas, un pēc tam izsauca glābšanas dienestu.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
